Māmiņ, tēti, ieskaties! - Daugavpils pilsētas 12.pirmsskolas izglītības iestāde

Speciālo vajadzību pazīmes bērniem no 1.5 līdz 7 gadu vecumam

https://www.visc.gov.lv/lv/jaunums/specialo-vajadzibu-pazimes-berniem-no-15-lidz-7-gadu-vecumam?fbclid=IwAR3qvgxNJ4rI3UevzjqxFdKJkgjHE2dGmqQdz6huU7iqpURoxFKsP51ocTs

Par bērna attīstību

Kā dot pozitīvo uzmanību?

https://espats.lv/blogs/cienpilna-audzinasana/ka-dot-pozitivo-uzmanibu

Skaņu spēles

https://espats.lv/blogs/darbojamies/skanu-speles

Rakstīšana

https://espats.lv/blogs/darbojamies/rakstisana

Kā iemācīt bērnam lasīt?

https://espats.lv/blogs/darbojamies/ka-iemacit-bernam-lasit?fbclid=IwAR1ce4LnT9mpTOwMRGDgdO5ppDhr8zQiNhBfehnEzNAOwj4Bu5iGOYf99UU

Kāpēc bērni pārbauda robežas?

1. “SOS – es nespēju funkcionēt.” Mazi bērni ir pēdējie, kas pamana paši savu nogurumu vai izsalkumu. Izskatās, ka viņu ķermeņi ir ieprogrammēti tā, lai turpinātu darboties līdz pēdējam. Un dažreiz viņu ķermeņi pārņem vadību pār smadzenēm un sūta mums SOS signālus ar uzmanību piesaistošu uzvedību. Piemēram, noguris bērns var pēkšņi sākt sist un grūst. Tas ir drošs signāls, ka bērnam pietiek, viņš ir piekusis. Ja mēs vilcināmies ar atpūtu – došanos prom (no viesiem, no nodarbības, no laukumiņa) vai, piemēram, došanos gulēt, tad tas, ka bērns turpinās sist, grūst vai citādi pārbaudīs robežas, ir tikai mūsu pašu vaina.

2. “Lūdzu skaidrību.” Bieži vien bērni pārkāpj robežas tāpēc, ka nav saņēmuši pilnīgi skaidru atbildi uz “Ko tu darīsi, ja darīšu šo vai šo?” un tad viņi vēlas zināt arī, vai atbilde būs savādāka pirmdienas pēcpusdienās? Un kā ir tad, kad vecāki ir noguruši? Vai tad, kad es esmu niķīgs? Vai tad, kad esmu bēdīgs? Vai tu darīsi kaut ko savādāk? Tātad, pārbaudot robežas, bērni tikai dara savu darbu – pārliecinās par mūsu līdera prasmēm un mūsu mīlestību, lai saprastu, kādi tad ir noteikumi un saprastu, kāds ir spēku samērs. Mūsu uzdevums ir atbildēt, cik mierīgi un noteikti vien spējam. Mūsu atbildes, protams, mainīsies atkarībā no situācijām, bet tām vajadzētu konstanti rādīt, ka mēs esam neapgāžami savā pārliecībā un nebaidāmies no bērna uzvedības – ka mēs ar to varam tikt galā un ka tas nav nekas traks.

3. “Vecāku pārspīlētā reakcija.” Kad vecāki zaudē savaldīšanos, lasa morāli, pārslēdz bērnu uzmanību vai runā par robežas pārkāpjošu uzvedību ar bērnu nedaudz par daudz, tad viņi paši var radīt šīs drāmas, kas liek bērniem piespiedu kārtā mijiedarboties. Ja vecāki saka vairāk par 1-2 teikumiem robežu pārkāpšanu situācijās, vecāki riskē ar to, ka viņi paši sacer stāstu par bērnu ar problēmu, kaut gan bērns patiesībā tikai pāris reizes pārāk impulsīvi kaut kur ir noreaģējis vai pārāk cieši samīļojis māsu – problēma ir tajā, ka bērns sāk identificēt sevi ar šo stāstu, ko paši vecāki ir uzbūruši. Lielākoties dažādu emociju izpausmes vai pat kādreiz iesišana, rotaļlietas aizmešana pa gaisu ir bērna vecumam atbilstošas, un, ja mēs pārāk vētraini reaģējam uz kādu no šīm izpausmēm, tad tieši varam paildzināt un padziļināt tās.

4. “Vai manā dzīvē ir pārliecināti un spējīgi līderi?” Iedomājieties, cik grūti ir būt mazam 2-3-4 gadus vecam bērnam un nebūt pārliecinātam par to, ka mums tiešām ir stabils līderis? Visefektīvākie līderi vada ar pārliecību, saglabā humora izjūtu un liek visam izskatīties viegli un vienkārši. Šīs prasmes ir jātrenē, bet varam neuztraukties – bērni mums piedāvā neskaitāmas iespējas tās trenēt ar robežas pārkāpjošu uzvedību. Ja vecāki ir nepārliecināti, tad bērna opozīcija saglabāsies, kas vecākus darīs aizvien dusmīgākus. (Par šo tēmu man ir bijis ieraksts šeit: https://espats.lv/…/bernam-ir-gruti-ja-vecaki-nav…)

5. “Iekšējie pārdzīvojumi.” Bērni bieži vien pārkāpj robežas, ja viņiem ir iekšējs stress, no kura ir jāatbrīvojas. Uzticoties šim vērtīgajam procesam, kurā tiek pieņemtas visas bērna emocijas, bet tai pat laikā pašiem esot pārliecinātiem un veidojot drošu un pieņemošu vidi, ir ātrākais veids un veselīgākais veids kā tikt galā ar šo robežas pārkāpjošo uzvedību un “niķošanos”.

6. “Mūsu spogulis”. Mēs esam visietekmīgākie bērnu modeļi, viņi uzsūc mūsu izturēšanos un atspoguļo to caur savu uzvedību. Ja mēs kādreiz izraujam rotaļlietas no mūsu bērna rokām, bērns darīs tāpat ar saviem draugiem. Bērns var uzvesties netipiski arī tad, kad vecāki paši ir nomākti, bet cešas to slēpt un par šiem pārdzīvojumiem atklāti nepadalās.

7. “Izskatās, ka pēdējā laikā tas ir labākais

veids, kā tikt pie tavas uzmanības.” Ja pēdējā laikā vecāki bērnam par maz sniedz komfortu, apstiprinājumu un uzmanību, tad bērns rada dažādas mini-epizodes ar dažādu robežas pārkāpjošu uzvedību, lai gūtu vismaz negatīvo uzmanību. Arī negatīva uzmanība, ir uzmanība… (Par to, kā tad mēs tomēr varam dot pozitīvo uzmanību, šajā ierakstā: https://espats.lv/…/cienpilna…/ka-dot-pozitivo-uzmanibu).

8. “Vai kāds man atgādina un saka, ka mīl mani?” Ja bērni jūtas ignorēti, kaut vai drusciņ nemīļāki vai atstumtāki, tas viņus ļoti “sašūpo” un viņos parādās bailes, kas izpaužas kā robežas pārkāpjoša uzvedība. Apstiprinoši apskāvieni, bučas un “es tevi mīlu” noteikti palīdzēs. Vislabāk bērni mīlestību jūt caur mūsu pacietību, pieņemšanu, cieņpilnu līderību un patiesu interesi, ko izrādām, lai no sirds iepazītu savu bērnu.

HTTPS://ESPATS.LV/

ATGĀDINĀJUMS VECĀKIEM NO BĒRNA

1. Nelutiniet mani, Jūs mani ar to bojājat. Es ļoti labi zinu, ka man nav nepieciešamības saņemt visu, ko es prasu un gribu. Es vienkārši pārbaudu robežas.

2. Nebaidieties būt stingriem ar mani. Man šāda pieeja ir piemērota. Tas palīdz noteikt savu vietu.

3. Neizmantojiet spēku attiecībās ar mani. Tā Jūs man iemācīsiet, ka ir jārēķinās tikai ar spēku.

4. Nedodiet solījumus, kurus Jūs nevarat izpildīt. Tas mazinās manu ticību Jums.

5. Nevajag stipri bēdāties, kad es Jums saku “es Jūs ienīstu”. Es patiesībā tā nedomāju. Es vienkārši gribu, lai Jūs nožēlotu to, ko man izdarījāt.

6. Nelieciet man justies jaunākam, nekā es patiesībā esmu. Es atspēlēšos Jums par to, kļūstot par “čīkstuli” un “pinkšķi”.

7. Nedari priekš manis un manā vietā to, ko es varu izdarīt priekš sevis pats. Es varu turpināt izmantot Jūs apkalpojošā personāla vietā.

8. Nevajag mani audzināt svešu cilvēku priekšā. Es pievērsīšu daudz lielāku uzmanību Jūsu teiktajam, ja Jūs man to pateiksiet mierīgi un aci pret aci.

9. Necentieties apspriest manu uzvedību konflikta laikā. Mana dzirde šajā laikā kļūst vājāka, un man nav nekādas vēlmes sadarboties ar Jums. Būs daudz labāk, ja mēs parunāsim par to nedaudz vēlāk.

10. Necentieties lasīt man morāli. Jūs būsiet pārsteigti, uzzinot, cik lieliski es zinu, kas ir labi un kas ir slikti.

11. Nelieciet man justies tā, it kā manas darbības ir nāves grēks. Man ir jāiemācās kļūdīties tā, lai es nejustos pilnīgi nekam nederīgs.

12. Nekasieties un neburkšķiet uz mani, ja Jūs to darīsiet, man nāksies aizsargāties un izlikties, ka es neko nedzirdu.

13. Nekad neuzdrošinieties pat dot mājienu, ka Jūs esat ideāli un nekad nekļūdāties. Tādā veidā Jūs man sniedzat sajūtas, ka es nekad nevarēšu kļūt tāds pats, kā Jūs.

14. Neuztraucieties, ka mēs pavadām kopā ļoti maz laika. Nozīme ir tam, kā mēs šo laiku pavadām.

15. Lai manas bailes un pārdzīvojumi neizraisa Jums satraukumu. Citādi es baidīšos tikai vairāk. Parādiet man, kas ir drošsirdība.

16. Atcerieties, ka es nevaru pilnvērtīgi attīstīties bez uzmanības un atzinības.

17. Izturieties pret mani tā, kā Jūs izturaties pret saviem draugiem. Tad arī es kļūšu par Jūsu draugu.

18. Un, bez tam, es Jūs tik stipri mīlu, atbildiet man ar to pašu…

19. Nevajag pārlieku stipri pārbaudīt manu godīgumu. Ja es būšu nobijies, es varu ļoti ātri un vienkārši pārvērsties par meli.

20. Atcerieties, ka man patīk eksperimentēt. Tādā veidā es iepazīstu pasauli, tāpēc, lūdzu, samierinieties ar to.

21. Nevajag mani aizsargāt no manām kļūdām. Man ir jāiegūst sava pieredzi.

22. Nepievērsiet pārāk daudz uzmanības manām mazām slimībām. Es varu iemācīties saņemt baudu no sliktas pašsajūtas, ja tas piesaista vecāku uzmanību un laiku.

23. Necentieties atkratīties no manis, kad es uzdodu provokatīvus jautājumus. Ja Jūs uz tiem nesniegsiet atbildes, Jūs redzēsiet, ka es pavisam pārstāšu uzdot Jums jautājumus, un meklēšu informāciju kaut kur citur.

24. Neļaujiet maniem sliktiem paradumiem piesaistīt Jūsu uzmanību pārāk stipri. Tas tikai vairāk iedvesmos mani turpināt slikti uzvesties.

25. Nevajag uztvert manas provokācijas, kad es saku vai daru kaut ko tikai tāpēc, lai Jūs sarūgtinātu. Jo vēlāk es centīšos sasniegt tikai jaunas “virsotnes”.

26. Neprasiet no manis nekavējoties sniegt paskaidrojumus, kāpēc es kaut ko esmu izdarījis. Es dažreiz arī pats nezinu, kāpēc es izdarīju kaut ko tā, nevis citādi.

27. Jums ir jābūt secīgiem. Ja tādi nebūsiet, man būs grūti izprast, kā tad pareizi ir jārīkojas un es vienmēr centīšos vēl stiprāk uzspiest savu viedokli un atstāt pēdējo vārdu aiz sevis.

28. Es gribu būt pārliecināts, ka esmu piedzimis, jo Jūs viens otru mīlat, nevis tikai dēļ Jūsu seksuālās tieksmes. Strīdi Jūsu starpā apstiprina manas vissliktākās bailes.

Bērnam noteikta karantīna! Kas jāievēro pārējai ģimenei?

Educação de Toledo realiza pesquisa para saber opinião dos pais sobre retorno às aulas presenciais – O Paraná

https://www.santa.lv/raksts/mansmazais/bernam-noteikta-karantina-kas-jaievero-parejai-gimenei-36572/?utm_source=facebook&utm_campaign=news&utm_medium=admin&fbclid=IwAR18UE56ItK_z-CofAkaQjkU7S81TklzlhnkNBYZqlcVVm_dizfTaWouSq8

______________________________________________________________________________________________________________________________________

Mammamuntetiem.lv aicina: Vecāki, attopieties! Nefantazējiet šobrīd par ceļojumiem!

https://www.mammamuntetiem.lv/emuars/46718/mammamuntetiemlv-aicina-vecaki-attopieties-nefantazejiet-sobrid-par-celojumiem/?accept_cookies=1

Bērniem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Kādi tie ir?

https://www.santa.lv/raksts/mansmazais/gimene/attiecibas/berniem-ir-ne-tikai-tiesibas-bet-ari-pienakumi.-kadi-tie-ir-26594/?fbclid=IwAR0l0o078svPYrZY9CgR1ES7Ziku-xiCLCyoMr-HO7j_W9qRgoUsMYRwM44

Kāpēc bērniem grūti mācīties, tie nemāk gaidīt, un izturēt garlaicību?

Kāpēc bērniem grūti mācīties, tie nemāk gaidīt, un izturēt garlaicību. Zelta vārdi:

“Esmu ergoterapeite ar daudzu gadu pieredzi darbā ar bērniem, vecākiem un skolotājiem. Es dzirdu sūdzības par uzmanības trūkumu klasē no katra skolotāja, kuru satieku. Kā profesionāla terapeite es redzu strauju to bērnu skaita palielināšanos, kuriem ir mācīšanās grūtības un citi traucējumi.

Kā mēs zinām, mūsu smadzeņu darbība pielāgojas. Pateicoties videi, mēs varam padarīt mūsu smadzenes “stiprākas” vai “vājākas”. Es vēroju, ka, neskatoties uz vislabākajiem motīviem, mēs diemžēl attīstām savu bērnu smadzenes nepareizā virzienā.
Un tam par iemeslu ir:

1. Bērni saņem visu, ko vēlas un kad vēlas
“Esmu izsalcis!” – “Pēc brīža es nopirkšu kaut ko ēdamu.” “Esmu izslāpis.” – “Šeit ir tirdzniecības automāts ar dzērieniem.” “Man ir garlaicīgi!” – “Paņem manu tālruni.”
Spēja atlikt savu vajadzību apmierināšanu ir viens no galvenajiem veiksmes faktoriem nākotnē. Mēs vēlamies padarīt savus bērnus laimīgus, bet diemžēl mēs viņus padarām laimīgus tikai šobrīd un ilgtermiņā nelaimīgus. Spēja atlikt savu vajadzību apmierināšanu nozīmē spēju darboties stresa apstākļos. Mūsu bērni pakāpeniski kļūst mazāk sagatavoti rīkoties pat nelielās stresa situācijās, kas galu galā kļūst par milzīgu šķērsli viņu veiksmei dzīvē. Mēs bieži redzam, kā bērni nespēj atlikt savas vēlmes klasē, tirdzniecības centros, restorānos un rotaļlietu veikalos, kad bērns dzird “Nē”, jo vecāki viņa smadzenēm iemācīja nekavējoties saņemt visu, ko viņš vēlas.

2. Ierobežota sociālā mijiedarbība
Mums ir daudz darāmā, tāpēc mēs bērniem dodam gadžetus, lai arī viņi būtu aizņemti. Iepriekš bērni spēlēja uz ielas, kur ekstremālos apstākļos viņi attīstīja savas sociālās prasmes. Diemžēl gadžeti ir aizstājuši bērnus ar āra pastaigām. Turklāt tehnoloģija ir padarījusi vecākus mazāk pieejamus mijiedarbībai ar bērniem. Tālrunis, kas “sēž” ar bērnu mūsu vietā, nemācīs viņu sazināties. Visveiksmīgākajiem cilvēkiem ir attīstītas sociālās prasmes. Tā ir prioritāte!
Smadzenes ir kā muskuļi, kas trenējas un trenējas. Ja vēlaties, lai jūsu bērns varētu braukt ar velosipēdu, jūs iemācāt viņam braukt. Ja vēlaties, lai jūsu bērns gaidītu, jums jāiemāca viņam pacietība. Ja vēlaties, lai bērns varētu komunicēt, jums tas jā socializē. Tas pats attiecas uz visām citām prasmēm. Nav atšķirības!

3. Bezgalīga jautrība
Mēs saviem bērniem esam izveidojuši mākslīgo pasauli. Tajā nav garlaicības. Tiklīdz bērns nomierinās, mēs atkal skrienam viņu izklaidēt, jo citādi mums šķiet, ka mēs nepildām vecāku pienākumus.
Mēs dzīvojam divās dažādās pasaulēs: viņi atrodas mūsu “izklaides pasaulē”, un mēs esam citā, “darba pasaulē”.
Kāpēc daudzi bērni mums nepalīdz virtuvē un citur? Kāpēc viņi neizlaiž no rokām savas rotaļlietas?
Šis ir vienkāršs monotons darbs, kas trenē smadzenes darbam garlaicīgu pienākumu pildīšanas laikā. Tas ir tas pats “muskulis”, kas nepieciešams mācībām skolā. Kad bērni ierodas skolā un pienāk laiks rakstīšanai, viņi atbild: “Es to nevaru, tas ir pārāk grūti, pārāk garlaicīgi.” Kāpēc? Tā kā funkcionējošs “muskulis” netrenē bezgalīgas jautrības. Tas trenējas tikai darba laikā.

4. Tehnoloģijas
Gadžeti mūsu bērniem ir kļuvuši par bezmaksas auklītēm, taču par šo palīdzību jums ir jāmaksā. Mēs maksājam ar bērnu nervu sistēmu, viņu uzmanību un spēju aizkavēt viņu vēlmju apmierināšanu. Ikdienas dzīve ir garlaicīga salīdzinājumā ar virtuālo realitāti.
Kad bērni ierodas skolā, viņi saskaras ar cilvēku balsīm un atbilstošu vizuālo stimulāciju pretstatā grafiskajiem sprādzieniem un specefektiem, ko viņi ir pieraduši redzēt ekrānos. Pēc stundām ilgas virtuālās realitātes bērniem kļūst arvien grūtāk apstrādāt informāciju klasē, jo viņi ir pieraduši pie augsta stimulācijas līmeņa, ko nodrošina videospēles. Bērni nespēj apstrādāt informāciju ar zemāku stimulācijas līmeni, un tas negatīvi ietekmē viņu spēju risināt akadēmiskās problēmas.
Tehnoloģija mūs emocionāli attālina arī no bērniem un ģimenēm. Vecāku emocionālā pieejamība ir galvenā bērnu smadzeņu barības viela. Diemžēl mēs pamazām atņemam no tā mūsu bērnus.

5. Bērni valda pasaulē
“Manam dēlam nepatīk dārzeņi.” “Viņai nepatīk agri gulēt.” “Viņam nepatīk brokastot.” “Viņai nepatīk rotaļlietas, bet viņa labi pārzina par planšetdatoru.” “Viņš nevēlas pati ģērbties.”
To es pastāvīgi dzirdu no saviem vecākiem. Kopš kura laika bērni mums diktē, kā viņus izglītot? Ja jūs viņiem to atdosiet visu varu, viņi tikai ēdīs makaronus ar sieru un konditorejas izstrādājumus, skatīties televizoru, spēlēs uz datorspēles un nekad neies gulēt.
Kā mēs palīdzam saviem bērniem, ja dodam viņiem to, ko viņi vēlas, un nevis to, kas viņiem nāk par labu? Bez pienācīga uztura un laba nakts miega mūsu bērni skolā ierodas sakairināti, satraukti un neuzmanīgi. Turklāt mēs viņiem nosūtām nepareizus vēstījumus.
Viņi saprot, ka var darīt visu, ko vēlas, un nedarīt to, ko nevēlas. Diemžēl, lai sasniegtu savus mērķus dzīvē, mums bieži jādara tas, kas nepieciešams, un nevis tas, ko vēlamies.
Ja bērns vēlas kļūt par studentu, viņam jāmācās. Ja viņš vēlas būt futbolists, jums katru dienu jātrenējas.
Mūsu bērni zina, ko viņi vēlas, bet viņiem ir grūti izdarīt to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai. Tas noved pie nesasniedzamiem mērķiem un liek bērniem vilties.

Trenējiet viņu smadzenes! Jūs varat apmācīt bērna smadzenes un mainīt viņa dzīvi tā, lai viņš gūtu panākumus sociālajā, emocionālajā un akadēmiskajā jomā.
Lūk, kā:

1. Nebaidieties iestatīt ietvaru, robežas.
Bērniem tie nepieciešami, lai viņi izaugtu laimīgi un veseli.
– Ieplānojiet maltīti, miega laiku un sīkrīku laiku.
-Padomājiet par to, kas der bērniem, nevis par to, ko viņi vēlas vai nevēlas. Vēlāk viņi par to jums pateiksies.
– Vecāku audzināšana ir smags darbs. Jums jābūt radošam, lai liktu viņiem darīt to, kas viņiem nāk par labu, lai gan lielākoties tas būs tieši pretējs tam, ko viņi vēlas.
– Bērniem ir vajadzīgas brokastis un pilnvērtīgs ēdiens Viņiem ir jāiet ārā un jāiet gulēt savlaicīgi, lai nākamajā dienā viņi varētu nākt uz skolu gatavi mācībām.
– Pārvērtiet to, kas viņiem nepatīk, par jautru, emocionāli stimulējošu spēli.

2. Ierobežojiet piekļuvi viedierīcēm un atjaunojiet emocionālo tuvību ar bērniem
– Pasniedziet ziedus, smaidiet, kutiniet, ielieciet piezīmi mugursomā vai zem spilvena, sagādājiet pārsteigumus, kopā dejojiet, rāpojiet kopā, cīnieties ar spilveniem. Rīkojiet dažādas ģimenes vakariņas, spēlējiet galda spēles, dodieties pastaigā kopā, brauciet ar velosipēdiem un vakarā staigājiet ar lukturīti pa mežu.

3. Iemāci viņiem gaidīt!
– Tas, ka garlaicīgi, ir normāli, tas ir pirmais solis ceļā uz radošumu.
– Pakāpeniski palieliniet gaidīšanas laiku starp “es gribu” un “es saņemu”.
– Centieties nelietot telefonus automašīnās un restorānos un iemāciet bērniem gaidīt, runāt vai spēlēt.
– ierobežojiet pastāvīgas uzkodas starp ēdienreizēm.

4. Māciet bērnam jau no agras bērnības veikt monotonu darbu, jo tas ir pamats turpmākajai darbībai
– Māciet tos pašiem sakārtot drēbes plauktos, sakārtot rotaļlietas, pakarināt drēbes, izpakot iepirkumu maisus un novietot tam paredzētajās vietās pārtikas produktus, saklāt no rīta gultu.
– Esiet radošs. Padariet šos pienākumus jautrus, lai smadzenes tos saistītu ar kaut ko pozitīvu.

5. Iemācīt viņiem sociālās prasmes
Iemācieties dalīties, spēt zaudēt un uzvarēt, paslavēt citus, sacīt “paldies” un “lūdzu”.
Balstoties uz manu terapeita pieredzi, es varu teikt, ka bērni mainās līdzi, ja vecāki maina savu pieeju audzināšanai. Palīdziet bērniem gūt panākumus dzīvē, izglītojot un apmācot smadzenes, pirms nav par vēlu.”

Autore: Victoria Prooday